čau :]

dzīvot ir diezgan grūti tad, kad ir kaut kas, par ko ir jācenšas nedomāt. jo, let’s face it, pateicoties Mērfijam un viņa likumiem (godavārds, nav nīstāka cilvēka uz zemes, i think), sanāk tā, ka tas ir viss, par ko vari domāt. jā, man atkal ir savas iekšējās drāmas un ķīviņi par visādiem sīkumiem, kuriem izdodas salauzt manu sirdi atkal un atkal – jā, man šķiet, ka manu sirdi nedaudz salauž katrs mazais sīkums šajā dzīvē. man liekas, ka tā ir visiem, tikai tās mazās plaisas mēs iemācamies neievērot un pievēršam uzmanību tikai lielajām, tām, kuras nevar ignorēt. kaut arī, daži ignorē pat tās.. bet tas nav tas, ko cenšos pateikt.

fakts kā tāds, ka pirms mirkļa es galīgi apjuku.
es atvēru savu Skaipu un paskatījos – no 70 kontaktiem, veseli 33 bija online – aizrakstīt? aizrakstīt es varēju labi, ja diviem. un es sēdēju un blenzu uz ekrānu ar vienu domu – Kas, pie velna, ir šie cilvēki?! – itkā es viņus zinu. itkā tie ir mani draugi, pat ne draugi, bet paziņas, zināmi cilvēki, tusiņu biedri un cilvēki no paralēlklasēm. izdzēst no šī saraksta? nē, noderēs. bet es vienalga nespēju saprast – Kas viņi ir? – jums tā negadās?
tāpat man tagad ir iekš visu mīlētajiem draugiem.lv – no 353 draugiem, online man ir 67 un ir sajūta, ka daļu es nemaz nezinu.
cik plašs ir palicis jēdziens draugi? es saprotu, ka portāls ir lai uzturētu kontaktu ar paziņām, jo ar draugiem jau tu kontaktu uzturēsi arī tāpat, bet nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuriem ir pāri 1000 šo draugu – un viņi aicina visus, bez izņēmuma. ko tas dod, šis lielais cipars? ja man kāds pastāstīs, kur ir jēga, varbūt es arī varēšu tā sākt darīt?

anyway, man pazuda visa mana dziļā doma, tapēc es šo tekstu nobeigšu uz vēl skumjākas nots, ar problēmu, kas pārsit visas pārējās kopā -
es tikko apēdu pēdējo cepumu. :[

take care!
xx