es mīlu dienasgrāmatas.
man ir vairākas, taču visaktuālākā ir viena, kuru sāku rakstīt ’08 gada vasarā, kaut kur jūlija pirmajā pusē.
rakstu tur vēl tagad, dažkārt ar dienas intervālu, bet dažkārt – ar nedēļu, mēnešu. kopš septembra rakstu tur tikai ievērības cienīgos notikumus un regulārus sveicienus, lai piefiksētu, kā mainās mana dzīve.

un, godavārds, tā ir visinteresantākā grāmata, kuru esmu lasījusi.
es viņu ņemu rokās un pārlasu jau kuro reizi, taču katru reizi izlasu kaut ko jaunu – skatos, kā esmu mainījusies, augusi, kam gājusi cauri un ko iemācījusies. dažkārt liekas, ka mainījies nav nekas, bet citu reizi – itin viss.
vakar es biju tāda pati un tomēr, šodien esmu pilnīgi citādāka. pirms mēneša es biju totāli citādāka, un tomēr tāda pati.
pirms diviem gadiem?
akjel..

man ir vēlviena dienasgrāmata, kas ir vecākā rakstiskā liecība par manu pagātni, kāda man ir – pirmie ieraksti bija ’04 gadā.
toreiz mana dzīve bija makten vienkārša un visas problēmas.. es lasu un smaidu.
un tomēr, esmu sev apsolījusi nekad nesmieties par savām pagātnes šķietami milzīgajām problēmām, jo galvenais ir neaizmirst, ka tad man tas nozīmēja visu. nav nozīmes tagadnei, toreiz tas bija svarīgi.

šodien esmu iemācījusies sev uzreiz pateikt, ka jau rīt mana problēma būs nesvarīga, tapēc tagad man iet vieglāk.
eh.

kā laiks iet.
kādā senākā ierakstā es reiz pieminēju karuseli, kurā esmu iekāpusi – it’s spinning again, un ļoti ātri. bet ir ok, ir interesanti, kaut kas notiek. sāk pat rasties cerība, ka mani sapņi varētu sākt piepildīties un tā. un tā ir dīvaina sajūta, jo neesmu pie tā pieradusi, bet ir labi.
sēžu un smejos par to, kā viss šajā dzīvē ir iekārtots..

un, ziniet, man ir labi.
tiešām.
x