josephine, if you only knew

akjel, čau.

kad es te pēdējoreiz rakstīju? sen, man šķiet. nu, ļoti sen. un tik ārprātā daudz kas ir noticis, ka es pat nezinu, ar ko sākt, kā to pasniegt .. blah blah. bet es jau sen taisos te kaut ko ierakstīt un šodiena laikam ir tā īstā diena, jo .. nu, līdz tam mēs nonāksim.

šī, goda vārds, ir raibākā vasara, kāda man ir jebkad bijusi. mācoties arī no pagājušās vasaras, es šovasar vairāk daru to, ko vēlos – esmu atsākusi fotografēt. cik nu man tur tā talanta un prasmes, bet tomēr kaut kas. es mācos, es eksperimentēju un cīnos, neļaujot kamerai noputēt uz plauktiņa. atceros, ka pagājušo vasar baigi pārdzīvoju, ka visu vasaru faktiski nefotografēju .. kaut kā nebija tās iedvesmas. tagad viņa ir, tagad arī cenšos. tad jau redzēs, kas no manis kādu dienu sanāks.
speaking of which, es rudenī beidzot sākšu mācīties lidot. feels weird.
atceros, kā pirms kāda laika jau tētis teica, ka man būs jāmācās .. tas bija tas posms, kad es biju ieņēmusi galvā, ka viņš grib, lai es eju viņa pēdās – vecākā meita un tā. toreiz es arī spītīgi cīnījos pretī, teicu, ka nē – nekad. tad man uzradās brālītis, beidzot tētim ir arī dēls .. un spiediens pazuda. biši žēl tā mazā, bet kam tagad viegli ;D
doma tāda, ka es pēkšņi aptvēru, kādas man ir iespējas un tētim pateicu, ka es gribu, gribu, gribu beidzot sākt mācīties lidot, jo tas dzīvē .. pat ja nenoderēs, tad es to vienkārši vēlos. gribu izmantot visas iespējas, ko man dzīve dod un tā. viņš ir diezgan lielā sajūsmā .. bet tam man ir jāiziet ārsta apskate un tam es esmu par slinku. kaut arī es taisos jau. visu vasaru, bet nu. ;D tāpat ir arī ar mācību braukšanas atļauju, nu baltajām tiesībām, arī tām vajag līdz arstam aizvilkties un es esmu par slinku, bet nekas, es to izdarīšu. drīz. kaut kad. jā. haha.

tikko sapratu, cik viegli man rakstās, tikko kā sāku. par rakstīšanu runājot, es jau visu vasaru cenšos atsākt rakstīt. kaut kā vēl nesanāk un tur es vainoju sevi .. agrāk es varēju rakstīt jebko, visu. tagad, kaut kādā veidā, man ir izveidojies ļoti kritisks skatījums uz visu – filmām, mūziku, literatūru – un tā rezultātā es ierobežoju pati sevi, jo tikt pie kaut kā, kas jau nav klišejām pārpildīts .. ir ļoti grūti. ļoti bieži es nespēju rakstīt, jo “kaut kas tāds jau ir bijis”, vai manis radīts tēls ir klišeja. un nav nozīmes tam, ka visi pārējie tāda tipa tēli ir neizstrādāti un es varu labāk; es vienkārši nespēju. es gan mēģinu, jo dienas jo vairāk, jo es neesmu normāli rakstījusi jau kādu gadu un es jūtu, ka jo tālāk, jo trakāk .. drīz es, iespējams, nevarēšu parakstīt vispār. kur ir mana iedvesma, kur ir mans radošums? i’m getting close to it.
while we’re at it ..
es esmu sākusi (otro reizi) lasīt The Girl With The Dragon Tattoo. atceros, ka to grāmatu nopirku kaut kad pavasaŗī. izlasīju pirmās 20 lapaspuses un noliku atpakaļ plauktā, jo šķita ārprātā garlaicīga un tā. tagad sāku lasīt no sākuma, pāris dienas atpakaļ, esmu jau vidū un nevaru atrauties. ir interesanta, jā, saprotu, kapēc tautai patīk. un tomēr .. es gan neatceros kur, bet kaut kur bija teikts, ka galvenā varone, tā meitene ar pūķa tetovējumu, esot somewhat interesantākais sieviešu tēls ever radīts un kaut kas tāds. vārdu sakot, man bija radies iespaids, ka šī meitene atspēko visas klišejas .. ka kādam ir izdevies radīt kaut ko, ko es visu laiku cenšos panākt. cik nu es te lasu .. nemaz nekas tik īpašs viņa nav. bet varbūt man ir jāizlasa līdz beigām. jā, kad es pabeigšu, manas domas, cerams, mainīsies.

labi, atgriežamies pie manas vasaras.
ko tik es neesmu sastrādājusi, haha.
pēc positivus’a mana dzīve ieguva jaunus apgriezienus un piedeva vasarai to nepieciešamo asumu, drāmu – visu to, ko ikviens varētu vēlēties. ironiski ir tas, ka kopš tā mirkļa es ar visām četrām centos no tā tikt vaļā. bet tas jau ir garš stāsts, ar kuru es esmu uzkritusi uz nerviem visiem saviem draugiem, kas klausās.
kaut kādā veidā, es nonācu pie secinājuma, ka, lai atbrīvotos no nevajadzīgā, man ir absolūti jānomaina vide, kādā dzīvoju.
un, tā kā mūzikai manā dzīvē ir liela nozīme, es sāku ar mūziku. es neesmu klausījusies, tā teikt, savu mūziku jau vairāk, kā nedēļu – iemetu sevi jaunā un nepazīstamā vidē. pāris dienas atpakaļ es ieslēdzu savu veco favorītpleilisti .. noklausījos divas dziesmas .. un izslēdzu. vairs kaut kā nesanāca. atgriezos pie jaunās mūzikas. tas noved pie tā, ka es gribēju padalīties ar savām favorītdziesmām (jaunajām) ar jums un sākotnēji gribēju samest linkus iekš dr.lv, bet tad nolēmu labāk šeit, jo man nepatīk dienasgrāmatas piespamot ar simts video, un tad arī sāku rakstīt šo ierakstu. nujā.
nu lūk un man sāk padoties. kaut arī tā ir tikai mūzika .. es arī atteicos no visa, kas man liek par to domāt un tas izrādījās vieglāk, kā man likās. protams, sākumā nekad nav viegli, bet .. galvenais ir izturēt tās pāris dienas. nujā.

tikko aizdomājos par saviem draugiem.
to, cik grūti ir uzticēties, ja tevi reiz pieviļ. pat ne pieviļ, bet .. kā tas ir – kādu mīlēt, cienīt and everything, apzināties, ka tas cilvēks tev apzināti nekad pāri nedarīs, zināt, ka viņš tevi mīl un vēl visu to labāko .. un tomēr, tu nespēj līdz galam uzticēties, vienmēr domā to, ko nevajadzētu domāt .. nav viegli. un tas viss tikai manu iedomu dēļ – visam pamatā esmu vainīga es, jā. bet kam tagad viegli?
ai, kāda jēga te čakarēties, tāpat neviens nesaprot, par ko es runāju ;D

labi, let’s get to the main point – tās dziesmas.
lai jums jauki klausās,gan jau es vēl kaut kad drīz kaut ko uzskribelēšu.
man jau vienmēr ir paticis šitā beztēmā vārīties, pati bieži vien nonāku pie visādām atklāsmēm un tā.
jauku jums dienu :)