čau.

man šī lapa stāv vaļā jau vairāk, kā stundu, bet sāku rakstīt tikai tagad. kapēc? es nezinu, kaut kā .. nespēju atrast īstos vārdus, ar ko sākt, vai kaut kā tā. patlaban skan thirtysecondstomars – alibi un tas piešķir visam tādu pelēcīgi skaistu noskaņu, kas arī ir tas, ko man vajag.
ārprāts, ir septembris.
un ārprāts, atkal pusstundu neko nerakstīju un ir paspējušas noskanēt simts citas dziesmas ..
ir septembris.
es skatos uz sevi, kāda biju pagājušā gada septembrī. totāli cits cilvēks un tomēr tāda pati. šis mācību gads + vasara ir bijis tik raibs, cilvēkiem un emocijām pārbagāts, notikumiem un krāsām .. visvairāk es uzjautrinos par to, ka pēdējo divu mēnešu laikā man notiek viss tas, ko pirms gada uzskatīju par neiespējamu. cilvēki, lietas. sēžu un smejos pati par sevi, par savu neticību, par visādām lietām. par to, cik ārprātā liels spēks piemīt uzrakstītam vārdam! akjel, jūs neticēsiet. tas varbūt skan dīvaini, bet man jau kuro reizi ir tā, ka es uzrakstu kaut kādu random tekstu, stāstu, bet nevis no sevis izmocītu, bet ka stāsts vienkārši piedzimst galvā, un pārlasu gadu, pusotru vēlāk un mana konkrētā dzīves situācija ļoti atspoguļo to, ko uzrakstīju pirms gada .. dažkārt pat detaļās. vienreiz pat aprakstīju cilvēku .. uzradās .. pat ar randomly aprakstītajām drēbēm mugurā. lieki teikt, ka nošokējos ne pa jokam.
es nezinu, kā jūs, bet es teiktu, ka man ir talants, haha.
bet tas tā.

skatos uz saviem klasesbiedriem, kas nu jau ir kā otrā ģimene, kaut iepazināmies tikai pirms gada. arī tur laiks ļoti skrien .. skatos, kā ir mainījusies mana ģimene, šogad pabūts uz veselām trim bērēm. nedaudz skumji, jā. skumjākais ir tas, ka no tām patiesi mani aizskāra tikai vienas, bet tas jau ir cits stāsts.
kā mainās mana pasaule un skatījums uz to.
kā mainās manas intereses, draugi un .. nu, faktiski viss.
no jauna ieraugu gan jauno, gan to pašu veco – izrādās, ka man blakus ir vēl foršāki cilvēki, kā biju domājusi un tie, kas man šķita pagalam forši, pēkšņi nemaz tādi nešķiet.
bet kam tagad viegli?

doma tāda, ka šis ir viens no tiem vakariem, kad esmu laimīga.
viss notiek totāli uz labu, dzīve piespēlē nepieciešamās iespējas, izdevības un norāda pareizo virzienu, man atliek tikai atvērt acis un iet un darīt.
tas gan ir visgrūtākais – nesēdēt un nečīkstēt, bet es eju un daru. un viss notiek, visiem ir labi :)

un galu galā, man vienkārši vajadzēja ierakstu par godu tam, ka dzīvoju.
pa kalniem un lejām, vismaz neviena diena nav garlaicīga, izniekota un es izbaudu visa veida emocijas. tas ir tā vērts.
x