es parasti vienmēr sāku ar virsrakstu, bet tagad nevarēju izdomāt. oh well, atliekam to uz vēlāku brīdi.

es jums pastāstīšu – man reiz bija dienasgrāmata, tāda liela un skaista klade, kur es rakstīju visādas lietas un blēņas, bet, kopš pagājušā augusta, tā kļuva par patiesu dienasgrāmatu, ar gariem, pārdomu pilniem ierakstiem, kurus pārlasot, man rodas sajūta, ka lasu visinteresantāko grāmatu pasaulē. tur ir tādas lietas! un pirms pāris dienām es pierakstīju pilnu pēdējo lappusi. feels weird. man vajadzētu nopirkt jaunu kladi or smth, jo man vairs nav, kur izteikties, bet tas vēl nav paveikts, tā ka nāksies iztikt ar šo vietu. nekad neesmu uzskatījusi šo blogu par kaut ko baigi lasīšanas vērtu, taču es te mēdzu laikpalaikam ierakstīt kaut ko svarīgu, vai mazāk svarīgu, un, ja man galīgi nav ko darīt, iemest arī linku tvitterī, tādejādi nodrošinot, ka to kāds apskata .. bet, lielākoties, linka nav un ieraksts paliek tikai tiem, kas cītīgi čeko šo lapeli anyway. un to neviens nedara, tādejādi ieraksts paliek man vienai, jā.
bet par to īsti nav stāsts.
vai arī ir?
šoreiz es zinu, ka šis ieraksts tiks pieminēts arī tvitterī, jo gribas padalīties ar savām atziņām un tā.

šodien ar savējiem beidzot bijām uz Inception. jau senkā gribēju redzēt un .. emocijas dažādas.
vai nu es to filmu skatījos tik virspusēji, ka vispār domā neiebraucu, vai arī .. vai arī iebraucu līdz galam. jebšu nesaprotu, vai esmu stulba, vai galīgi gudra, bet es biju gaidījusi lielāku mindfuck. protams, ka bija, par ko padomāt, bet es biju gaidījusi visu citu solīto pusstundas apjukumu arī pēc filmas. mana reakcija, kad sākās titri? es iesmējos. es smējos, tādi nelielie es-sajuku-prātā smiekliņi, bet tas ilga minūti .. labi, beigas ir kā ir – kārtējo reizi liek paanalizēt pašam sevi, bet neiedziļināšos, dēļ tiem, kas varētu vēl nebūt redzējuši.
anyway.
pēc filmas, mēs, viens pēc otra, paklīdām un beigās paliku tikai es ar Rūci.
pastaigājām apkārt un sākām pļāpāt par visādām gudrām lietām un es galīgi aizdomājos par to, kas man dzīvē patlaban notiek -
tāds pārmaiņu periods. pēc atmiņas citēju savu iepriekšpieminēto dienasgrāmatu, ierakstu, ko rakstīju pirms neilga laiciņa (mēnesis, divi?) – “es jau iepriekš visu laiku kladzināju, ka būs pārmaiņas, un viņas beidzot ir!”
es atceros to posmu.
tas gan bija nedaudz savādāk, es biju apsēsta ar visādām pārdabiskām lietām un paralēlām pasaulēm un tā .. labi, vēl joprojām esmu, bet esmu iemācījusies par to nerunāt ar kuru katru, jo reakcija nav patīkama. to stāstu tikai tuvākajiem draugiem, kad ir attiecīgais noskaņojums un sarunas par paša eksistences apšaubīšanu un tādā garā. bet, atgriežoties pie pārmaiņām .. es jau tobrīd sapratu, ka tuvojas kaut kāda veida pārmaiņu laiks. un tomēr, viens ir par to runāt, otrs ir to saprast. es nesākšu skaidrot, kā manā galvā šīs pārmaiņas tika definētas, bet skaidrs ir viens – vismaz man, viņas ir klāt. un tad sāk atsijāties nevajadzīgie cilvēki, tu sāc analizēt pats sevi, kas esi, kapēc tāds esi, un kas būs tālāk. nepārprotiet, spontanitāte un dzīvošana konkrētajai dienai ir laba, tomēr vienalga sanāk padomāt, kas galu galā no manis sanāks kādu dienu.
tā nu mēs ar Rūtu sēdējām kādā tumšā sētā un runājāmies .. un es sapratu, ka man īsti nav neviena, uz ko paļauties. neiet runa par draugiem, nē, tobrīd gāja runa par ģimeni. kā tas ir – būt tam vienam, visprātīgākajam cilvēkam .. bez glaimošanas sev. domājot pozitīvi, es zinu, ka tas mani ir padarījis ļoti stipru un es ar to lepojos. ar spēju tikt galā ar savām problēmām viena pati, man nevajag atbalstu, nevajag padomu. protams, tādu saņemt ir patīkami – kad nav? tomēr, es varu iztikt. to es parasti saprotu tad, kad šķiet, ka ir pagalam slikti un viss brūk kopā, un neviens īsti nepalīdz .. un vienu mirkli es attopos – hei, es vēl esmu dzīva. tātad, es varu izdzīvot arī viena. un ko vēl vairāk vajag?
un tas ir labi. bet, līdz ar labo, nāk arī sliktais – tā kā paļaujos tikai uz sevi, tātad arī pievilt nevienu citu nevaru .. kā tikai sevi. un no tā, ja godīgi, man ir nedaudz bail, jo pats sevi jau viskritiskāk vērtē. ja nu es pieļauju kādu kļūdu? pati dabūšu tikt galā ar sekām. nē, man nav bail no kļūdīšanās, jo arī tās mūs veido par to, kādiem mums ir jābūt, un es arī mācos sev nepārmest. un tomēr, mēdz palikt bail – ja nu tomēr pārmetīšu ..
bet tas nav tik grūti, kā varētu šķist – tikt galā ar sevi vienam pašam. tu pierodi, tu sāc risināt savas problēmas pats, tu pārstāj čīkstēt, slinkot, sēdēt un pīkstēt par to, cik dzīve smaga. nu ir viņa smaga, ir! bet tas, ka tu čīksti, neko nemainīs.
es vispār, starpcitu, baisi nevaru ciest čīkstēšanu. nē, protams, tas ir veselīgi, bet saprātīgās devās. plus, ir cilvēki, kas čīkst un neko nedara, lietas labā. vot to es neciešu. ja es ļauju sev čīkstēt (un citiem), tad tikai mazliet un pēc tam eju labot situāciju. ja es apzinos, ka situāciju nevaru/negribu labot, tad es vienkārši nečīkstu, jo pati esmu vainīga, vot.

pēc sarunas ar Rūci, sāku saprast, ka dzīvē ir jāiet uz priekšu. runājām par cilvēkiem, kuri gadu gaidā atsijājas, ka vienmēr būs jāizvēlas un nekad nevar neizvēlēties, palikt pa vidam. tā tu tikai sadali sevi pa daļām un beigās no tevis, kā cilvēka, personības, nekas nepaliek pāri, tu esi izmētāts pa visu pasauli. ir jāsaprot, ka nevajag tīšām darīt citiem pāri, bet mēģināt nekad un nevienu nesāpināt .. tas ir neiespējami. un es sāku domāt, kā esmu augusi, attīstījusies un kā mainās mana pasaules uztvere, kā man vajag cilvēkus, kas man var turēt līdz. un ka ir jāpārstāj baidīties no tā, ka man vajadzētu no viņiem atvadīties, ja viņi netur man līdz, jo tā ir mana dzīve un viņi ir bijuši tikai daļa no tās .. ir jāsaka paldies un jādzīvo tālāk, jo nāks nākamie. un jāiet prom kā vienai veselai, neatstājot neko un tikai pasakot paldies par visu, jo tikai tad es no sirds varēšu sagaidīt to, kas nāks .. vai ne tā?
atmiņas.
atmiņas mani vajā, vispār, haha.
kā bija tajā OneRepublic un Leona Lewis dziesmā, “the memories go where we go, they’re like a suitcase that you never lose ..” man tā dziesma vispār patīk. un atmiņas, jā.
ir grūti aizmirst kaut ko, kas reiz ir bijis ļoti liela tavas dzīves daļa, bet man tas sāk padoties.  jo ir jāiet tālāk.
es saku paldies par visu, ko esmu iemācījusies, izdarījusi, kāda esmu izveidota, par visu izjusto, par smiekliem un asarām .. un jāpalaiž prom. nedrīkst skumt, ir jāiet tālāk.
galvenais ir sev pateikt, ka tu to vari, jo tad .. tad tas tiešām ir iespējams.
paldies Tev. paldies Jums, paldies tam visam.

un vispār, velti domāt, ka tikai sapņu pasaulē viss ir iespējams, jo to var arī te.
galvenais ir noticēt .. un tad jau sanāks.
buča.

p.s. tikko sapratu, ka man tā arī nav virsraksta .. ok, atveram iTunes, uzliekam shuffle .. pirmā dziesma, kas tuliņ izleks, arī būs nosaukums (o! snow patrol!)

p.p.s. ĀAAA! man vēl ir ko teikt!
šonakt bija tik smukas zvaigznes, ka es sapratu, cik daudz dzīvē vēl vēlos izdarīt un tapēc es iešu un to darīšu. sākot ar to, ka iemācīšos atpazīt zvaigznes, haha!
braucot mājās, es aizvēru acis, taču pēc pāris sekundēm tās atkal atvēru un sapratu, ka nespēju dzīvot ar aizvērtām acīm, gan burtiski, gan pārnestā nozīmē .. pārāk daudz, ko redzēt un sajust. un tieši tapēc, tapēc, ir jāiet visu laiku uz priekšu un nedrīkst palikt uz vietas.
tieši tapēc. :]