es jums pastāstīšu – man reiz bija dienasgrāmata, tāda liela un skaista klade, kur es rakstīju visādas lietas un blēņas, bet, kopš pagājušā augusta, tā kļuva par patiesu dienasgrāmatu, ar gariem, pārdomu pilniem ierakstiem, kurus pārlasot, man rodas sajūta, ka lasu visinteresantāko grāmatu pasaulē. tur ir tādas lietas! un pirms pāris dienām es pierakstīju pilnu pēdējo lappusi. feels weird. man vajadzētu nopirkt jaunu kladi or smth, jo man vairs nav, kur izteikties, bet tas vēl nav paveikts, tā ka nāksies iztikt ar šo vietu. nekad neesmu uzskatījusi šo blogu par kaut ko baigi lasīšanas vērtu, taču es te mēdzu laikpalaikam ierakstīt kaut ko svarīgu, vai mazāk svarīgu, un, ja man galīgi nav ko darīt, iemest arī linku tvitterī, tādejādi nodrošinot, ka to kāds apskata .. bet, lielākoties, linka nav un ieraksts paliek tikai tiem, kas cītīgi čeko šo lapeli anyway. un to neviens nedara, tādejādi ieraksts paliek man vienai, jā.
bet par to īsti nav stāsts.
vai arī ir?
šoreiz es zinu, ka šis ieraksts tiks pieminēts arī tvitterī, jo gribas padalīties ar savām atziņām un tā.

šodien ar savējiem beidzot bijām uz Inception. jau senkā gribēju redzēt un .. emocijas dažādas.
vai nu es to filmu skatījos tik virspusēji, ka vispār domā neiebraucu, vai arī .. vai arī iebraucu līdz galam. jebšu nesaprotu, vai esmu stulba, vai galīgi gudra, bet es biju gaidījusi lielāku mindfuck. protams, ka bija, par ko padomāt, bet es biju gaidījusi visu citu solīto pusstundas apjukumu arī pēc filmas. mana reakcija, kad sākās titri? es iesmējos. es smējos, tādi nelielie es-sajuku-prātā smiekliņi, bet tas ilga minūti .. labi, beigas ir kā ir – kārtējo reizi liek paanalizēt pašam sevi, bet neiedziļināšos, dēļ tiem, kas varētu vēl nebūt redzējuši.
anyway.
pēc filmas, mēs, viens pēc otra, paklīdām un beigās paliku tikai es ar Rūci.
pastaigājām apkārt un sākām pļāpāt par visādām gudrām lietām un es galīgi aizdomājos par to, kas man dzīvē patlaban notiek -
tāds pārmaiņu periods. pēc atmiņas citēju savu iepriekšpieminēto dienasgrāmatu, ierakstu, ko rakstīju pirms neilga laiciņa (mēnesis, divi?) – “es jau iepriekš visu laiku kladzināju, ka būs pārmaiņas, un viņas beidzot ir!”
es atceros to posmu.
tas gan bija nedaudz savādāk, es biju apsēsta ar visādām pārdabiskām lietām un paralēlām pasaulēm un tā .. labi, vēl joprojām esmu, bet esmu iemācījusies par to nerunāt ar kuru katru, jo reakcija nav patīkama. to stāstu tikai tuvākajiem draugiem, kad ir attiecīgais noskaņojums un sarunas par paša eksistences apšaubīšanu un tādā garā. bet, atgriežoties pie pārmaiņām .. es jau tobrīd sapratu, ka tuvojas kaut kāda veida pārmaiņu laiks. un tomēr, viens ir par to runāt, otrs ir to saprast. es nesākšu skaidrot, kā manā galvā šīs pārmaiņas tika definētas, bet skaidrs ir viens – vismaz man, viņas ir klāt. un tad sāk atsijāties nevajadzīgie cilvēki, tu sāc analizēt pats sevi, kas esi, kapēc tāds esi, un kas būs tālāk. nepārprotiet, spontanitāte un dzīvošana konkrētajai dienai ir laba, tomēr vienalga sanāk padomāt, kas galu galā no manis sanāks kādu dienu.
tā nu mēs ar Rūtu sēdējām kādā tumšā sētā un runājāmies .. un es sapratu, ka man īsti nav neviena, uz ko paļauties. neiet runa par draugiem, nē, tobrīd gāja runa par ģimeni. kā tas ir – būt tam vienam, visprātīgākajam cilvēkam .. bez glaimošanas sev. domājot pozitīvi, es zinu, ka tas mani ir padarījis ļoti stipru un es ar to lepojos. ar spēju tikt galā ar savām problēmām viena pati, man nevajag atbalstu, nevajag padomu. protams, tādu saņemt ir patīkami – kad nav? tomēr, es varu iztikt. to es parasti saprotu tad, kad šķiet, ka ir pagalam slikti un viss brūk kopā, un neviens īsti nepalīdz .. un vienu mirkli es attopos – hei, es vēl esmu dzīva. tātad, es varu izdzīvot arī viena. un ko vēl vairāk vajag?
un tas ir labi. bet, līdz ar labo, nāk arī sliktais – tā kā paļaujos tikai uz sevi, tātad arī pievilt nevienu citu nevaru .. kā tikai sevi. un no tā, ja godīgi, man ir nedaudz bail, jo pats sevi jau viskritiskāk vērtē. ja nu es pieļauju kādu kļūdu? pati dabūšu tikt galā ar sekām. nē, man nav bail no kļūdīšanās, jo arī tās mūs veido par to, kādiem mums ir jābūt, un es arī mācos sev nepārmest. un tomēr, mēdz palikt bail – ja nu tomēr pārmetīšu ..
bet tas nav tik grūti, kā varētu šķist – tikt galā ar sevi vienam pašam. tu pierodi, tu sāc risināt savas problēmas pats, tu pārstāj čīkstēt, slinkot, sēdēt un pīkstēt par to, cik dzīve smaga. nu ir viņa smaga, ir! bet tas, ka tu čīksti, neko nemainīs.
es vispār, starpcitu, baisi nevaru ciest čīkstēšanu. nē, protams, tas ir veselīgi, bet saprātīgās devās. plus, ir cilvēki, kas čīkst un neko nedara, lietas labā. vot to es neciešu. ja es ļauju sev čīkstēt (un citiem), tad tikai mazliet un pēc tam eju labot situāciju. ja es apzinos, ka situāciju nevaru/negribu labot, tad es vienkārši nečīkstu, jo pati esmu vainīga, vot.

pēc sarunas ar Rūci, sāku saprast, ka dzīvē ir jāiet uz priekšu. runājām par cilvēkiem, kuri gadu gaidā atsijājas, ka vienmēr būs jāizvēlas un nekad nevar neizvēlēties, palikt pa vidam. tā tu tikai sadali sevi pa daļām un beigās no tevis, kā cilvēka, personības, nekas nepaliek pāri, tu esi izmētāts pa visu pasauli. ir jāsaprot, ka nevajag tīšām darīt citiem pāri, bet mēģināt nekad un nevienu nesāpināt .. tas ir neiespējami. un es sāku domāt, kā esmu augusi, attīstījusies un kā mainās mana pasaules uztvere, kā man vajag cilvēkus, kas man var turēt līdz. un ka ir jāpārstāj baidīties no tā, ka man vajadzētu no viņiem atvadīties, ja viņi netur man līdz, jo tā ir mana dzīve un viņi ir bijuši tikai daļa no tās .. ir jāsaka paldies un jādzīvo tālāk, jo nāks nākamie. un jāiet prom kā vienai veselai, neatstājot neko un tikai pasakot paldies par visu, jo tikai tad es no sirds varēšu sagaidīt to, kas nāks .. vai ne tā?
atmiņas.
atmiņas mani vajā, vispār, haha.
kā bija tajā OneRepublic un Leona Lewis dziesmā, “the memories go where we go, they’re like a suitcase that you never lose ..” man tā dziesma vispār patīk. un atmiņas, jā.
ir grūti aizmirst kaut ko, kas reiz ir bijis ļoti liela tavas dzīves daļa, bet man tas sāk padoties.  jo ir jāiet tālāk.
es saku paldies par visu, ko esmu iemācījusies, izdarījusi, kāda esmu izveidota, par visu izjusto, par smiekliem un asarām .. un jāpalaiž prom. nedrīkst skumt, ir jāiet tālāk.
galvenais ir sev pateikt, ka tu to vari, jo tad .. tad tas tiešām ir iespējams.
paldies Tev. paldies Jums, paldies tam visam.

un vispār, velti domāt, ka tikai sapņu pasaulē viss ir iespējams, jo to var arī te.
galvenais ir noticēt .. un tad jau sanāks.
buča.

p.s. tikko sapratu, ka man tā arī nav virsraksta .. ok, atveram iTunes, uzliekam shuffle .. pirmā dziesma, kas tuliņ izleks, arī būs nosaukums (o! snow patrol!)

p.p.s. ĀAAA! man vēl ir ko teikt!
šonakt bija tik smukas zvaigznes, ka es sapratu, cik daudz dzīvē vēl vēlos izdarīt un tapēc es iešu un to darīšu. sākot ar to, ka iemācīšos atpazīt zvaigznes, haha!
braucot mājās, es aizvēru acis, taču pēc pāris sekundēm tās atkal atvēru un sapratu, ka nespēju dzīvot ar aizvērtām acīm, gan burtiski, gan pārnestā nozīmē .. pārāk daudz, ko redzēt un sajust. un tieši tapēc, tapēc, ir jāiet visu laiku uz priekšu un nedrīkst palikt uz vietas.
tieši tapēc. :]

man šī lapa stāv vaļā jau vairāk, kā stundu, bet sāku rakstīt tikai tagad. kapēc? es nezinu, kaut kā .. nespēju atrast īstos vārdus, ar ko sākt, vai kaut kā tā. patlaban skan thirtysecondstomars – alibi un tas piešķir visam tādu pelēcīgi skaistu noskaņu, kas arī ir tas, ko man vajag.
ārprāts, ir septembris.
un ārprāts, atkal pusstundu neko nerakstīju un ir paspējušas noskanēt simts citas dziesmas ..
ir septembris.
es skatos uz sevi, kāda biju pagājušā gada septembrī. totāli cits cilvēks un tomēr tāda pati. šis mācību gads + vasara ir bijis tik raibs, cilvēkiem un emocijām pārbagāts, notikumiem un krāsām .. visvairāk es uzjautrinos par to, ka pēdējo divu mēnešu laikā man notiek viss tas, ko pirms gada uzskatīju par neiespējamu. cilvēki, lietas. sēžu un smejos pati par sevi, par savu neticību, par visādām lietām. par to, cik ārprātā liels spēks piemīt uzrakstītam vārdam! akjel, jūs neticēsiet. tas varbūt skan dīvaini, bet man jau kuro reizi ir tā, ka es uzrakstu kaut kādu random tekstu, stāstu, bet nevis no sevis izmocītu, bet ka stāsts vienkārši piedzimst galvā, un pārlasu gadu, pusotru vēlāk un mana konkrētā dzīves situācija ļoti atspoguļo to, ko uzrakstīju pirms gada .. dažkārt pat detaļās. vienreiz pat aprakstīju cilvēku .. uzradās .. pat ar randomly aprakstītajām drēbēm mugurā. lieki teikt, ka nošokējos ne pa jokam.
es nezinu, kā jūs, bet es teiktu, ka man ir talants, haha.
bet tas tā.

skatos uz saviem klasesbiedriem, kas nu jau ir kā otrā ģimene, kaut iepazināmies tikai pirms gada. arī tur laiks ļoti skrien .. skatos, kā ir mainījusies mana ģimene, šogad pabūts uz veselām trim bērēm. nedaudz skumji, jā. skumjākais ir tas, ka no tām patiesi mani aizskāra tikai vienas, bet tas jau ir cits stāsts.
kā mainās mana pasaule un skatījums uz to.
kā mainās manas intereses, draugi un .. nu, faktiski viss.
no jauna ieraugu gan jauno, gan to pašu veco – izrādās, ka man blakus ir vēl foršāki cilvēki, kā biju domājusi un tie, kas man šķita pagalam forši, pēkšņi nemaz tādi nešķiet.
bet kam tagad viegli?

doma tāda, ka šis ir viens no tiem vakariem, kad esmu laimīga.
viss notiek totāli uz labu, dzīve piespēlē nepieciešamās iespējas, izdevības un norāda pareizo virzienu, man atliek tikai atvērt acis un iet un darīt.
tas gan ir visgrūtākais – nesēdēt un nečīkstēt, bet es eju un daru. un viss notiek, visiem ir labi :)

un galu galā, man vienkārši vajadzēja ierakstu par godu tam, ka dzīvoju.
pa kalniem un lejām, vismaz neviena diena nav garlaicīga, izniekota un es izbaudu visa veida emocijas. tas ir tā vērts.
x

kad es te pēdējoreiz rakstīju? sen, man šķiet. nu, ļoti sen. un tik ārprātā daudz kas ir noticis, ka es pat nezinu, ar ko sākt, kā to pasniegt .. blah blah. bet es jau sen taisos te kaut ko ierakstīt un šodiena laikam ir tā īstā diena, jo .. nu, līdz tam mēs nonāksim.

šī, goda vārds, ir raibākā vasara, kāda man ir jebkad bijusi. mācoties arī no pagājušās vasaras, es šovasar vairāk daru to, ko vēlos – esmu atsākusi fotografēt. cik nu man tur tā talanta un prasmes, bet tomēr kaut kas. es mācos, es eksperimentēju un cīnos, neļaujot kamerai noputēt uz plauktiņa. atceros, ka pagājušo vasar baigi pārdzīvoju, ka visu vasaru faktiski nefotografēju .. kaut kā nebija tās iedvesmas. tagad viņa ir, tagad arī cenšos. tad jau redzēs, kas no manis kādu dienu sanāks.
speaking of which, es rudenī beidzot sākšu mācīties lidot. feels weird.
atceros, kā pirms kāda laika jau tētis teica, ka man būs jāmācās .. tas bija tas posms, kad es biju ieņēmusi galvā, ka viņš grib, lai es eju viņa pēdās – vecākā meita un tā. toreiz es arī spītīgi cīnījos pretī, teicu, ka nē – nekad. tad man uzradās brālītis, beidzot tētim ir arī dēls .. un spiediens pazuda. biši žēl tā mazā, bet kam tagad viegli ;D
doma tāda, ka es pēkšņi aptvēru, kādas man ir iespējas un tētim pateicu, ka es gribu, gribu, gribu beidzot sākt mācīties lidot, jo tas dzīvē .. pat ja nenoderēs, tad es to vienkārši vēlos. gribu izmantot visas iespējas, ko man dzīve dod un tā. viņš ir diezgan lielā sajūsmā .. bet tam man ir jāiziet ārsta apskate un tam es esmu par slinku. kaut arī es taisos jau. visu vasaru, bet nu. ;D tāpat ir arī ar mācību braukšanas atļauju, nu baltajām tiesībām, arī tām vajag līdz arstam aizvilkties un es esmu par slinku, bet nekas, es to izdarīšu. drīz. kaut kad. jā. haha.

tikko sapratu, cik viegli man rakstās, tikko kā sāku. par rakstīšanu runājot, es jau visu vasaru cenšos atsākt rakstīt. kaut kā vēl nesanāk un tur es vainoju sevi .. agrāk es varēju rakstīt jebko, visu. tagad, kaut kādā veidā, man ir izveidojies ļoti kritisks skatījums uz visu – filmām, mūziku, literatūru – un tā rezultātā es ierobežoju pati sevi, jo tikt pie kaut kā, kas jau nav klišejām pārpildīts .. ir ļoti grūti. ļoti bieži es nespēju rakstīt, jo “kaut kas tāds jau ir bijis”, vai manis radīts tēls ir klišeja. un nav nozīmes tam, ka visi pārējie tāda tipa tēli ir neizstrādāti un es varu labāk; es vienkārši nespēju. es gan mēģinu, jo dienas jo vairāk, jo es neesmu normāli rakstījusi jau kādu gadu un es jūtu, ka jo tālāk, jo trakāk .. drīz es, iespējams, nevarēšu parakstīt vispār. kur ir mana iedvesma, kur ir mans radošums? i’m getting close to it.
while we’re at it ..
es esmu sākusi (otro reizi) lasīt The Girl With The Dragon Tattoo. atceros, ka to grāmatu nopirku kaut kad pavasaŗī. izlasīju pirmās 20 lapaspuses un noliku atpakaļ plauktā, jo šķita ārprātā garlaicīga un tā. tagad sāku lasīt no sākuma, pāris dienas atpakaļ, esmu jau vidū un nevaru atrauties. ir interesanta, jā, saprotu, kapēc tautai patīk. un tomēr .. es gan neatceros kur, bet kaut kur bija teikts, ka galvenā varone, tā meitene ar pūķa tetovējumu, esot somewhat interesantākais sieviešu tēls ever radīts un kaut kas tāds. vārdu sakot, man bija radies iespaids, ka šī meitene atspēko visas klišejas .. ka kādam ir izdevies radīt kaut ko, ko es visu laiku cenšos panākt. cik nu es te lasu .. nemaz nekas tik īpašs viņa nav. bet varbūt man ir jāizlasa līdz beigām. jā, kad es pabeigšu, manas domas, cerams, mainīsies.

labi, atgriežamies pie manas vasaras.
ko tik es neesmu sastrādājusi, haha.
pēc positivus’a mana dzīve ieguva jaunus apgriezienus un piedeva vasarai to nepieciešamo asumu, drāmu – visu to, ko ikviens varētu vēlēties. ironiski ir tas, ka kopš tā mirkļa es ar visām četrām centos no tā tikt vaļā. bet tas jau ir garš stāsts, ar kuru es esmu uzkritusi uz nerviem visiem saviem draugiem, kas klausās.
kaut kādā veidā, es nonācu pie secinājuma, ka, lai atbrīvotos no nevajadzīgā, man ir absolūti jānomaina vide, kādā dzīvoju.
un, tā kā mūzikai manā dzīvē ir liela nozīme, es sāku ar mūziku. es neesmu klausījusies, tā teikt, savu mūziku jau vairāk, kā nedēļu – iemetu sevi jaunā un nepazīstamā vidē. pāris dienas atpakaļ es ieslēdzu savu veco favorītpleilisti .. noklausījos divas dziesmas .. un izslēdzu. vairs kaut kā nesanāca. atgriezos pie jaunās mūzikas. tas noved pie tā, ka es gribēju padalīties ar savām favorītdziesmām (jaunajām) ar jums un sākotnēji gribēju samest linkus iekš dr.lv, bet tad nolēmu labāk šeit, jo man nepatīk dienasgrāmatas piespamot ar simts video, un tad arī sāku rakstīt šo ierakstu. nujā.
nu lūk un man sāk padoties. kaut arī tā ir tikai mūzika .. es arī atteicos no visa, kas man liek par to domāt un tas izrādījās vieglāk, kā man likās. protams, sākumā nekad nav viegli, bet .. galvenais ir izturēt tās pāris dienas. nujā.

tikko aizdomājos par saviem draugiem.
to, cik grūti ir uzticēties, ja tevi reiz pieviļ. pat ne pieviļ, bet .. kā tas ir – kādu mīlēt, cienīt and everything, apzināties, ka tas cilvēks tev apzināti nekad pāri nedarīs, zināt, ka viņš tevi mīl un vēl visu to labāko .. un tomēr, tu nespēj līdz galam uzticēties, vienmēr domā to, ko nevajadzētu domāt .. nav viegli. un tas viss tikai manu iedomu dēļ – visam pamatā esmu vainīga es, jā. bet kam tagad viegli?
ai, kāda jēga te čakarēties, tāpat neviens nesaprot, par ko es runāju ;D

labi, let’s get to the main point – tās dziesmas.
lai jums jauki klausās,gan jau es vēl kaut kad drīz kaut ko uzskribelēšu.
man jau vienmēr ir paticis šitā beztēmā vārīties, pati bieži vien nonāku pie visādām atklāsmēm un tā.
jauku jums dienu :)

čau.

šis teksts ir tik perfekti par mani, ka perfektāk nevar būt.
jo, jau atkal, es kļūdījos.
es tikai neiedomājos, ka mans klusi nodomātais un no sirds vēlētais prove me wrong izrādīsies šitāds. savādāks, nekā biju gribējusi, tomēr svarīgs vienalga.
you see, man izdevās.
izdevās tas, kas šķita neiespējams, nepārdzīvojams un kaut kas vispār neiedomājams.
cilvēks, bet kura es nevarēju sevi iedomāties itin nemaz, cilvēks, par kuru doma par neredzēšanu vien mani jau spēja saraut gabalos.

un te nu es esmu.
viņš nav redzēts jau labu laiku (nedēļu? ņemot vērā, ka parasti bija katru dienu un vairākkārt) un es turos.
katru rītu pamostos ar labu garastāvokli un katru vakaru aizeju gulēt iztiekot bez asarām un apjukuma par to, ka nezin, kāda būs rītdiena.

jā, šīs pēdējās nedēļas bija smags posms.
sabruka viss, pie kā es biju strādājusi, un kaut es sev nebeidzu atkārtot, ka viss, kas mani nenogalina, vien padara mani stiprāku, tomēr bija mirkļi, kad nebija neviens, pie kā griezties, kam prasīt padomu, un šķita, ka šis viss mani nepadarīs stiprāku, bet gan vienkārši nogalinās.
bet kam tagad viegli?
es sapratu, ka man ir cilvēki, kuru dēļ ir vērts saņemties, taču tiem pāri stāvu es pati.
un ja kāda dēļ vajag saņemties, tad to vajag darīt priekš sevis.

un te nu es esmu.
dzīva.
apmierināta un laimīga.
sāku savest savu dzīvi kārtībā, sakārtot gan drēbju skapi, gan grāmatu plauktu, gan draugu loku un savas domas.
atsijāju daudz nevajadzīgu cilvēku, kas radīja tikai liekas galvassāpes un pārdomas par lietām, par kurām man nemaz nevajadzētu domāt.

ziniet, es ar sevi tiešām lepojos.
man vienu brīdi likās, ka man neizdosies, un tagad esmu pārsteigta, cik viegli tas notiek. es saņēmos un dzīvoju tālāk un man pat sāk atgriezties iedvesma!
pats galvenais, es sāku ticēt, ka šī būs patiesi laba vasara.

galu galā, esmu sapratusi vienu -
ir grūti, ir ļoti grūti un būs vēl grūtāk.
bet bez tā nevar, tad vienkārši ir garlaicīgi. :)

xx

šodienas virsrakstam ir īpašs zemteksts.
you see, salīdzinoši nesen (teiksim, pusstundu atpakaļ) es šos divus vārdus ieliku sev kā skaiptekstu.
nepagāja ilgs laiks, kad man atrakstīja:
>>>
Cilvēks: i love you? / i like you?
Es: kapēc cilvēki uzreiz pieņem, ka tas ir ‘i love you’ ? man vienkārši patīk tā frāze kā tāda and all that stands behind it. ^^
<<<
but that’s the sad truth. tas ir vispārēji pieņemts sinonīms vārdiem “es tevi mīlu”, kaut arī trīs vārdos varētu pateikt tik ļoti daudz ko!
un manai situācijai laikam vislabāk atbilst citi trīs vārdi -
es esmu laimīga.
sanāk taču trīs, vai ne?

the thing is, šī nav pirmā reize, kad domāju to, ko domāju (līdz tam nonākšu vēlāk), taču šī ir reize, kad es apsolos sev to neaizmirst.
un te nu nāk mana ļoti sievišķīgā doma (un nesmejies) -
es esmu sieviete.
ļauj man paskaidrot -
dzīvojot pasaulē, kādā dzīvoju es, to dažkārt sanāk aizmirst. man ir draudzene, kas valkā kerzas (no offence, viņa ir viens no foršākajiem cilvēkiem pasaulē!). man ir tētis, kuru es ļoti mīlu, bet kurš ir ļoti pragmatisks cilvēks un skolo mani tajā pat virzienā. un es nenoliegšu, es esmu mājas vīrietis – dzīvoju kopā ar mammu un jaunāko māsu, tomēr es būšu tā, kura savienos vadus, salabos kompi, kaut nomainīs spuldzīti. that’s the way it is, es nesūdzos, man patīk, ka es protu visu ko izdarīt, bet tas nedaudz kaitina. vai tas, kā es apņemos nebūt vāja, norakstot visas vājības un citas lietas. beigu beigās, es skatos spogulī un nesaprotu, kas īsti es esmu.

man patīk tā pavasara sajūta, kad es nopērku Cosmopolitan - un arī par to ir vesels stāsts, you see, es parasti pērku LV variantu, bet tas nav ne uz pusi tik awesome, kā UK variants (un ir starpība arī starp US un UK! bet es neiedziļināšos) – trīsreiz biezāks un saturīgāks. the downside? viņš maksā 4.90ls. tomēr ir reizes, kad es neturos pretī kārdinājumam.. kā, piemēram, šorīt. tātad, es nopērku šo žurnālu, turu viņu rokās, kad izeju no GC, paskatos atspulgā un nopētu savus matus, kas nenormāli ātri aug, savu glīto lillā mētelīti.. un es, pavisam godīgi, sajūtos ļoti sievišķīgi. man ir vājība, es tai ļāvos un es esmu laimīga.
bet tas vēl nav viss.
matemātikas stundā es ar lielu ziņkāri lasīju garu un skaistu rakstu par intuīciju, priekšnojautām un zinātnisko pamatojumu zem tā visa. tas viss beidzās ar to, ka es izlasīju veselu rindkopu ar tekstu, kas tobrīd perfekti atspoguļoja manas sajūtas – bet labi, es tikšu tam pāri. un tad sekoja nākamā rindkopa par to, cik ļoti bieži mēs to ignorējam, pamatojoties uz loģisko saprātu un, kaut vai, domu, ka mūsu šaubām un/vai intuīcijai nav nekāda pamata. tas tāds niķis.
tas beidzās ar to, ka es paklausīju intuīcijai.
tad jau redzēs, bet šobrīd es vēl neesmu sākusi to nožēlot – es jūtos labi.
jā, mana sievišķā vājība – bet es ar to lepojos. es lepojos ar to, ka esmu meitene, ar visām savām skaistajām vājībām – un, tai patā laikā, stiprāka, kā puse no tiem, kas ir man apkārt. es zinu, ko gribu un es zinu savu vērtību.

žurnāla beigās bija skaists raksts par body confidence (kā to latviski smuki pateikt?) – aiii, kā es mīlu tos rakstus! jo, pašsaprotami, man – kā katrai meitenei, haha – ir entie kompleksi par savu izskatu un tā. kurai gan nav?
šie raksti mani iedvesmo – un es atnāku mājās apmierināta ar to, kas es esmu un kas no manis sanāks.
kā es mīlu to sajūtu – kad man nav bail.
jo dažkārt man ir ļoti bail no tā, kas no manis dzīvē sanāks un kur es būšu, teiksim, pēc pieciem gadiem – bet tagad man nav, nē. kaut arī bailes ir mana sievišķā vājība, bet man nav bail.
un tas viss slēpjas šajos trīs vārdos -
es. esmu. laimīga.
un tu?

bet, turpinam, jo man šodien gribas runāt.
vakar es pabeidzu lasīt (godīgi sakot – pārlasīt) Change of Heart, grāmatu, kuras autore ir burvīgā Jodi Picoult – es paskatījos jr.lv un tur viņa bija kā Džodija Pikulta – if you say so.
anyway.
Change of Heart ir grāmata par kādu sievieti (kura tobrīd bija astotajā mēnesī ar otru bērnu), kuras vīru un meitu pirms vienpadsmit gadiem nogalināja strādnieks Šajs, kas remontēja viņu māju. Vīrietim piesprieda nāvessodu, taču tikai tagad tas beidzot tiks izpildīts – laikā, kad sievietes otrajai meitai Klērai ir 11 gadu – un viņai vajag sirds donoru, jo meitene mirst.
Un donors atrodas – Šajs.
Viņš piedāvā ziedot savu sirdi Klērai, taču jautājums ir – vai Klēra un viņas māte var to pieņemt? Vai māte var ļaut savam bērnam pieņemt slepkavas sirdi – bet vai viņa var skatīties, kā Klēra nomirst?
Pavidam iet reliģija, ticība un tās apšaubīšana, iet nāvessodi un to piemērotība mūsdienām, iet uzticība un izvēles.
God, I love that book.
Par spīti tam, ka lasīju jau otro reizi, vienalga nenormāli aizrāva un es nespēju viņu nolikt malā.
Varbūt esat dzirdējuši par My Sister’s Keeper? Filma nesen iznāca, tiesa, ne uz LV ekrāniem, ar Kameronu Diazu un tā. Tā ir balstīta uz grāmatu – tā pati autore. Viņai ir daudz superīgu grāmatu, kaut pilnībā izlasīju tikai Change of Heart – bet taisos to tuvākajā laikā mainīt.

Jel, es nevaru apstāties.
Ir tik daudz, ko pastāstīt!
Es varētu runāt un runāt.

Piemēram, ir tāda grupa – Skillet.
Biju dzirdējusi par viņiem jau sen, bet tikai kopš aizvakardienas normāli klausos – un man tāaa patīk. Divi pēdējie albumi – Awake un Comatose – ir super, neesu vēl noklausījusies pārējos, bet pieņemu, ka arī tie ir labi.

Bet tagad es iešu lakot nagus. Un man skan European Hit Radio, jo man vienkārši tā gribas.
Un tad es palasīšu vēl savu Cosmo un pajautāšu kādam, ko viņš šovakar dara – pat tad, ja netaisos to cilvēku satikt.

Because I can.

tu dzīvo tikai vienreiz un dzīve ir sasodīiiiti skaista. :)
xx

]]> http://sisija.wordpress.com/2010/04/09/three-words/feed/ 0 Sise http://sisija.wordpress.com/2010/04/04/in-the-dark/ http://sisija.wordpress.com/2010/04/04/in-the-dark/#comments Sun, 04 Apr 2010 15:30:06 +0000 sisija http://sisija.wordpress.com/?p=137 ]]> es mīlu dienasgrāmatas.
man ir vairākas, taču visaktuālākā ir viena, kuru sāku rakstīt ’08 gada vasarā, kaut kur jūlija pirmajā pusē.
rakstu tur vēl tagad, dažkārt ar dienas intervālu, bet dažkārt – ar nedēļu, mēnešu. kopš septembra rakstu tur tikai ievērības cienīgos notikumus un regulārus sveicienus, lai piefiksētu, kā mainās mana dzīve.

un, godavārds, tā ir visinteresantākā grāmata, kuru esmu lasījusi.
es viņu ņemu rokās un pārlasu jau kuro reizi, taču katru reizi izlasu kaut ko jaunu – skatos, kā esmu mainījusies, augusi, kam gājusi cauri un ko iemācījusies. dažkārt liekas, ka mainījies nav nekas, bet citu reizi – itin viss.
vakar es biju tāda pati un tomēr, šodien esmu pilnīgi citādāka. pirms mēneša es biju totāli citādāka, un tomēr tāda pati.
pirms diviem gadiem?
akjel..

man ir vēlviena dienasgrāmata, kas ir vecākā rakstiskā liecība par manu pagātni, kāda man ir – pirmie ieraksti bija ’04 gadā.
toreiz mana dzīve bija makten vienkārša un visas problēmas.. es lasu un smaidu.
un tomēr, esmu sev apsolījusi nekad nesmieties par savām pagātnes šķietami milzīgajām problēmām, jo galvenais ir neaizmirst, ka tad man tas nozīmēja visu. nav nozīmes tagadnei, toreiz tas bija svarīgi.

šodien esmu iemācījusies sev uzreiz pateikt, ka jau rīt mana problēma būs nesvarīga, tapēc tagad man iet vieglāk.
eh.

kā laiks iet.
kādā senākā ierakstā es reiz pieminēju karuseli, kurā esmu iekāpusi – it’s spinning again, un ļoti ātri. bet ir ok, ir interesanti, kaut kas notiek. sāk pat rasties cerība, ka mani sapņi varētu sākt piepildīties un tā. un tā ir dīvaina sajūta, jo neesmu pie tā pieradusi, bet ir labi.
sēžu un smejos par to, kā viss šajā dzīvē ir iekārtots..

un, ziniet, man ir labi.
tiešām.
x

dzīvot ir diezgan grūti tad, kad ir kaut kas, par ko ir jācenšas nedomāt. jo, let’s face it, pateicoties Mērfijam un viņa likumiem (godavārds, nav nīstāka cilvēka uz zemes, i think), sanāk tā, ka tas ir viss, par ko vari domāt. jā, man atkal ir savas iekšējās drāmas un ķīviņi par visādiem sīkumiem, kuriem izdodas salauzt manu sirdi atkal un atkal – jā, man šķiet, ka manu sirdi nedaudz salauž katrs mazais sīkums šajā dzīvē. man liekas, ka tā ir visiem, tikai tās mazās plaisas mēs iemācamies neievērot un pievēršam uzmanību tikai lielajām, tām, kuras nevar ignorēt. kaut arī, daži ignorē pat tās.. bet tas nav tas, ko cenšos pateikt.

fakts kā tāds, ka pirms mirkļa es galīgi apjuku.
es atvēru savu Skaipu un paskatījos – no 70 kontaktiem, veseli 33 bija online – aizrakstīt? aizrakstīt es varēju labi, ja diviem. un es sēdēju un blenzu uz ekrānu ar vienu domu – Kas, pie velna, ir šie cilvēki?! – itkā es viņus zinu. itkā tie ir mani draugi, pat ne draugi, bet paziņas, zināmi cilvēki, tusiņu biedri un cilvēki no paralēlklasēm. izdzēst no šī saraksta? nē, noderēs. bet es vienalga nespēju saprast – Kas viņi ir? – jums tā negadās?
tāpat man tagad ir iekš visu mīlētajiem draugiem.lv – no 353 draugiem, online man ir 67 un ir sajūta, ka daļu es nemaz nezinu.
cik plašs ir palicis jēdziens draugi? es saprotu, ka portāls ir lai uzturētu kontaktu ar paziņām, jo ar draugiem jau tu kontaktu uzturēsi arī tāpat, bet nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuriem ir pāri 1000 šo draugu – un viņi aicina visus, bez izņēmuma. ko tas dod, šis lielais cipars? ja man kāds pastāstīs, kur ir jēga, varbūt es arī varēšu tā sākt darīt?

anyway, man pazuda visa mana dziļā doma, tapēc es šo tekstu nobeigšu uz vēl skumjākas nots, ar problēmu, kas pārsit visas pārējās kopā -
es tikko apēdu pēdējo cepumu. :[

take care!
xx

pavisam strauji, nenormāli un negaidīti,
kaut kas ir mainījies.
kaut kas ir ļoti, ļoti mainījies un labā nozīmē -
es sēžu un smaidu.
un tas ir kaut kas, jo pēdējā laikā sāka šķist, ka tā vairs nenotiek.
so, watch out -
i’ll rise up above, high up above.

x